Mazās alus darītavas

Ja atceramies padomju okupācijas laiku (protams, tie, kas ir tik veci, lai atcerētos) un tā laika veikalus, noteikti prātā nāk tie daži alus ražotāji, kuru produkciju varēja veikalos nopirkt. Tie bija “Aldaris”, “Vārpa”, “Iļģuciems”, “Rīga”, “Cēsu alus”, “Bauskas alus” un vēl daži. Pēckara gados gan esot bijis daudz vairāk alus darītavu, bet liela daļa no tām likvidēta, acīmredzot tādēļ, lai pieradinātu padomju cilvēkus pie daudz iedarbīgākas narkotikas – degvīna, izskaužot sensenās alus dzeršanas tradīcijas. Attiecīgi arī alus šķirnes šajās dažās lielajās alus darītavās bija tādas, kādas jau nu padomju tehnologi izstrādāja, to skaits – salīdzinoši mazs. Protams, bija jau arī kāds pluss – kā visām ierobežota skaita lietām – patērētājs pirka savu iecienīto šķirni gadiem, zinot, ko saņems, kāda garša tam būs, sevišķi nedomājot par to, ka varbūt vēlētos kaut ko pavisam citu, jo lielas izvēles iespējas jau nebija un par tādām dīvainām lietām, kā, piemēram, alus ar augļu garšu, alus ar medus garšu un tamlīdzīgām – neviens pat nenojauta. Pēc kāda laika alus darītavas parādījās arī tā laika kolektīvajās padomju saimniecībās – kolhozos, un ja šajās darītavās paveicās ar entuziastisku tehnologu un atbalstošu vadību, šis alus ātri vien kļuva ļoti populārs. Pirmais alus ražošanu 1958. gadā uzsāk kolhozs “Lāčplēsis”, 1969. gadā pievienojas alus cehi “Abula” un “Pāle”, vēlāk – alus darītavas Bauskā, Tērvetē, Pāvilostā unJaunpiebalgā. Laikam jau pazīstamākie vārdi – joprojām – no šiem ir Lāčplēsis un Tērvete. Manuprāt, izcila loma šo darītavu izveidē un kvalitātes latiņas noturēšanā bija tā laika progresīvākajiem kolhozu priekšsēdētājiem – piemēram, leģendārajam Edgaram Kauliņam no Lāčplēša. Izcils piemērs tam, kā no kolhoza alus darītavas izveidojas zīmols, kas ir aktuāls arī mūsdienās, ir “Tērvetes alus”. To dibinot, gan neiztika bez padomju režīma ierobežojumiem – alus darītavai bija jābūt kolhoza „Tērvete” palīgražošanas nozarei, alum drīkstēja pārstrādāt tikai kolhozā audzētos miežus, bet darbaspēks nedrīkstēja būt no tobrīd kolhozā strādājošajiem ļaudīm, tā teikt, lai neatrautu kolhoza darbaļaudis no svarīgākiem uzdevumiem. Protams, vēlāk arī daudzi citi kolhozi gribēja izmēģināt roku šai nozarē, bet izdzīvoja tās darītavas, kas attīstījās, kļuva modernākas, un saglabāja savas vērtības arī, Latvijai atgūstot neatkarību. Tērvetes alum, piemēram, ir krietns cienītāju pulks, kas varbūt arī kādreiz ko savādāku ir mēģinājis meklēt, bet lielākā daļa ir atgriezusies un palikusi pie stabilām un pārbaudītām vērtībām. Mūsdienās ir neskaitāmi daudz alus ražotāju, šķirņu, šobrīd modē ir mazas alus darītavas, kas saražo tikai dažus simtus pudeļu alus gadā. Veikalos pie alus plauktiem var vērot īstu mākslas darbu izstādi – etiķetes ir mākslas darbi, atjautīgi gan vizuālajā izpildījumā, gan nosaukumos. Reizēm esmu pagaršojusi šos mazo darītavu alus – garša – kā nu kuro reizi, bet mani māc nopietnas šaubas, ka katru gadu šī garša paliks tieši tāda pati un pēc gadiem pieciem, nopērkot alus šķirni ar nosaukumu, piemēram, “Vecā skursteņlauķa medalus”, tas negaršos kā, piemēram, “Mīlīgās Monas medalus”. Bet varbūt nav tik ļoti jāturas pie viena un tā paša, gadiem jādzer viena alus šķirne ar nemainīgu garšu, un ir labi, ka mums ir tāda izvēle – vai nu tomēr ņemt to ierasto alu, kura garša nav mainījusies kopš mūsu jaunības gadiem, vai arī pagaršot kādu jaunu un neredzētu alus šķirni ar jancīgu nosaukumu un galīgi nesatraukties par to, ka nekad vairs tieši tādu garšu nevarēs neatrast.