Latviešu dzēriens

Ja domājam par to, kādus apreibinošus dzērienus gatavojuši un lietojuši mūsu senči, tad, protams, pats pirmais, kas nāk prātā, ir alus. Pietiek palasīt dainas – alus pieminēts tik daudz kur, tas dēvēts par alutiņu, miezīti, un vēl daudzos citos vārdos. Vispār jau tas ir diezgan likumsakarīgi, jo cilvēki izmantoja ēdiena – un šai gadījumā – dzēriena pagatavošanai to, kas auga tepat, mūsu zemītē, un kas bija pa rokai. Piemēram, dienvidu zemēs ļoti plaši izplatītā vīnu kultūra pie mums nebija iespējama, jo ir pārāk auksts klimats un pārāk maz saules, lai vīnogas spētu augt, pārziemot un uzkrāt pietiekami daudz saules siltuma un saldmes, lai no tām sanāktu labs vīns. Mūsu senčiem – zemkopjiem – padevās labība, un to arī izmantoja ēdienu un dzērienu gatavošanai. Tradicionāli alu gatavo no miežiem, un nez vai kāds precīzi kādreiz uzzinās, tieši kad tika pagatavots pirmais alus, bet tas noteikti ir bijis ļoti sen. Varam ļaut vaļu iztēlei – noguris laukkopis atnāk mājās, un iedzer krūzi putojoša miestiņa – ne lai piedzertos un rastos drosme iet ar kaimiņu parunāt, bet lai nomierinātos, atpūstos pēc fiziski smagā darba, lai labāk nāktu miegs – un kā zināms, alus veicina arī apetīti un gremošanu, tātad – arī kā dzērienu pie vakariņām. Alu mācēja darīt katrās mājās kur bija mieži un kāds, kas šo lietu pieprata. Nebija jau tā, ka alus darītāji bija tikai vīrieši – dainās bieži minēta arī saimniece, kas darījusi alutiņu. Atceros, ka viena mana vecāmāte arī prata darīt alu, turklāt ļoti labi, pie viņas nāca pasūtīt alu svētkiem un godiem. Domāju, ka nebija jau tā, ka alu dzēra katru dienu – tas tika darīts godiem – kāzām, dažādiem ar lauksaimniecību saistītiem rituāliem – ražas novākšana, apkūlības, kā arī, protams, gadskārtu un sezonu svētkiem, no kuriem lielākie bija vasaras saulgrieži jeb Līgo svētki. Alus darīšana ir noteikts process, kurā nepieciešamas izejvielas, prasmīgs alus darītājs un procesam paredzētais laiks, tā ka nebija tā, kā tagad – aizejam uz veikalu un nopērkam alu – nē, laiks bija jāsaplāno un jau laikus jāsāk alus gatavošana, lai tieši vajadzīgajā brīdī alus muciņa būtu uz galda. Pieļauju, ka senie latvieši ņēma vērā arī dažādus laika un dabas apstākļus, lai brūvējums sanāktu pēc iespējas labāks – pareizā mēness fāzē sēti un pļauti mieži, ūdens no strauta vai akas, kurā tas ir pats labākais alum, temperatūra telpa, kurā alus gatavojās un kurā to glabāja, un iespējams, vēl daudzi sīkumi un smalkumi, ko neviens vairs nezina un kas zuduši pagātnē. Tās varētu būt kādas sastāvdaļas no augu valsts, ko katrs brūvētājs lika klāt savam alum un pēc kā atšķīrās izcilāko alus darītāju produkts. Tā varēja būt garša – rūgtāka, saldāka, konsistence – biezāks jeb plānāks alus, un, protams, alus stiprums. Esmu dzirdējusi teicienu par ļoti rūgtu un ne visai garšīgu alu – sak, tas brūvēts no priežu mizām un vaivariņiem. Nezinu gan, cik šai teicienā patiesības, un diemžēl nav vairs vecāsmātes, kam varētu pavaicāt, vai tiešām izmantotas arī tādas lietas kā koku miza un purva augs vaivariņš. Nekāds brīnums jau tas nebūtu, jo mūsu senči par augiem un to pielietošanu zināja ļoti daudz un domāju, ka izmantoja gandrīz visu, kas aug tepat mums blakus.