Alus veidi

Alus – tas ir dzēriens, ko pazīst visi. Un arī alum ir vairāki veidi. Principā alu gatavo no iesala, kam pievienoti apiņi. Būtībā alu var gatavot no dažādām izejvielām, piemēram, kviešiem, rīsiem, kukurūzas, miežiem un citiem augiem. Mieži ir pats izplatītākā izejviela, no kuras tiek gatavots alus. Alus brūvēšanas tradīcijas ir attīstījušās jau vairākus gadsimtus. Alus patiesībā ir diezgan sens dzēriens, kuru dzer jau gadsimtiem ilgi. Tā pagatavošana ir pietiekami vienkārša, kā arī ar sastāvdaļām var variēt, lai pagatavotu tādu kā patīk vai arī no tām sastāvdaļām, kuras tev ir. Alus pagatavošanai nav nepieciešamas smalkas un dārgas izejvielas vai speciālas iekārtas. Protams, mūsdienās alu gatavo rūpnīcās speciālās iekārtās, taču senči to darīja savādāk. Ar iekārtu palīdzību, protams, var saražot vairāk alu, turklāt tas notiek daudz ātrāk. Ja gatavo alu tikai savām vajadzībām, tad tas ir nedaudz savādāk. Gaišais alus ir viegls un maigs, tāpēc tas lieliski veldzē slāpes karstā vasaras dienā. Vasara, protams, Latvijā ir alus sezona, jo tieši ar alu var vislabāk veldzēt slāpes. Gaišais alus labi sader ar sāļiem un asiem ēdieniem – lielisks tieši Jāņos pie šašlika vai ugunskurā ceptām desiņām. Daudziem gan šķiet, ka gaišais alus nav īsts alus jeb to sauc arī par alu sievietēm. Taču tumšais alus nu ir tas īstais alus. To parasti gatavo no iesala, tāpēc arī tas ir spēcīgāks par gaišo alu.

Arī šis alus lieliski sader ar dažādiem ēdieniem, it īpaši ar trekniem vai grillētiem ēdieniem – atkal jau ideāls dzēriens uz Jāņu galda. Porteris ir īpaši tumšs alus, kas tiek nogatavināts ilgāk nekā parastais alus. To var nogatavināt vairākas nedēļas, mēnešus vai pat gadu. Šis alus veids ir radies Londonā 17.gs. beigās. Ir uzskats, ka, jo ilgāk gatavināts, jo labāks tas ir. Medalus ir ļoti populāra alus šķirne, pat viena no populārākajām Latvijā. Medalus parasti garšo sievietēm, jo tas ir salds, nevis tik rūgts kā standarta tumšais alus. Īsti vīri, protams, neatzīst medalu par īstu alu, taču patiesībā tas ir ļoti garšīgs. Jo, lai cik populārs dzēriens alus nebūtu, tas negaršo pilnīgi visiem. Ja alus negaršo, bet, piemēram, Jāņos tomēr gribas iedzert kaut kādu alu, tad medalus būs lieliska izvēle. Medalum ir diezgan izteikta karameles smarža un garša. Tā kā šis ir salds alus, tas labi saderēs kopā ar augļiem vai dažādiem desertiem. Jāņos pie šašlika tas varbūt nebūs tā labākā izvēle. Kviešu alus ir ar zemāku alkohola līmeni kā citi ali, turklāt, tas ir ļoti atspirdzinošs. Tas ir nedaudz līdzīgs gaišajam alum, un būs ideāls slāpju veldzētājs karstās vasaras dienās. Arī tad, ja Latvijas vasarā nebūs tik karstas dienas, tad ar kviešu alu var veldzēt slāpes arī atvaļinājumā kādā siltā dienvidu zemē. Kviešu alus garša ir bagātīgāka, salīdzinot ar gaišo alu, tāpēc tas ļoti labi derēs pie maigiem ēdieniem. Nedaudz neparasts, bet tomēr, ir rīsu alus. Latvijā ko tādu būs grūti sastapt, taču šis alus ir ļoti populārs Āzijā, it īpaši Ķīnā. Pēc garšas šis alus ir nedaudz līdzīgs sakē – japāņu rīsu šņabim. Droši vien tāpēc, ka abi šie dzērieni ir gatavoti no rīsiem. Šāds alus ir ideāls tieši Āzijas virtuvei.

Vikingi un alus

Par vikingiem mēs dēvējam skandināvus. Ne jau visus, protams, bet vikingi bija dažādas ciltis, kas dzīvoja Skandināvijas valstīs. Būtībā domājot par vikingiem prātā nāk vikingu kuģi, ķiveres, kā arī vīrišķība. Īstenībā vikingi nekad nevalkāja tādas ķiveres ar ragiem, kādas parasti redzam. Tas ir tikai mīts, kurš nezin kāda iemesla dēļ joprojām ir dzīvs. Šāda veida ķiveres ir ļoti nepraktiskas, bet vikingi bija ļoti praktiski un arī savus aizsargtērpus un aprīkojumu vienmēr izvēlējās tādu, lai tas viņiem kaujā palīdzētu. Savukārt šīs ragu ķiveres tikai izskatās iespaidīgi un draudīgi, taču praktiska nozīme tām nav. Tāda tipa ķiveres mēdza valkāt dažādas ciltis, kas dzīvoja mūsdienu Lielbritānijā, taču lielākoties tās izmantoja tikai kā atribūtu dažādās dzīrēs, nevis kā aizsarglīdzekli kaujas apstākļos. Taču vikingiem noteikti patika svinēt, jo svinēt bija daudz ko. Viņi bieži devās dažādos jūras braucienos, no kuriem pārbrauca ar dažādiem labumiem un laupījumu. Tas, protams, bija jānosvin, un katrās svinībās nepieciešams kāds dzēriens, lai svinēšana būtu jautrāka. Vikingi lietoja alu – tas bija ļoti vienkāršs dzēriens, kuru bija viegli pagatavot. Arī sastāvdaļas bija vienkāršas un viegli pieejamas. To parasto alu gatavoja no miežiem, taču medalus gatavošanā izmantoja arī medu. Tas gan bija dzēriens augstākajai sabiedrībai, nevis parastajiem ļaudīm. Vikingi gan alu negatavoja tā, kā to dara mūsdienās. Dažos Norvēģijas ciematos vēl ir saglabājušās senās vikingu alus darīšanas tradīcijas, kaut gan tādas precīzas receptes nevienam nav. Vikingi nekādas receptes arī nepierakstīja, turklāt bieži vien ar alus gatavošanu eksperimentēja – pievienoja dažādas zālītes, lai alu padarītu stiprāku, rūgtāku vai izteiksmīgāku. Vikingu gatavotais alus bija daudz stiprāks, nekā mūsdienu standarta alus. Vikingi alu dzēra no speciāliem kausiem, taču augstāka ranga vikingi to dzēra no izgreznotiem ragiem. Arī alus dzešanas process vikingiem bija svarīgs – alu pienesa un pasniedza sievietes (to arī gatavoja sievietes). Alus bija svarīgs arī sezonālajos reliģiskajos vikingu festivālos. Bija trīs vikingiem svarīgi festivāli – pēc ražas novākšanas, vasaras vidū un ziemas vidū. Šīs trīs reizes vikingu dzīvē bija ļoti svarīgas. Arī mūsdienās alus tiek izmantots vasaras saulgriežos – līdzīgi kā vikingi, kuri dzēra alu vasaras vidū. Vikingi bija ļoti reliģiozi, to galvenais dievs bija Odins, tāpēc arī šajos svētkos vikingi teica tostus un pateicās Odinam par visu, kas viņiem bija. Jo dievības ietekmē laika apstākļus, kā to vai raža izdosies vai nē. Vikingi, protams, daudz laupīja, taču salaupītais pārsvarā bija kaut kādas mantas, retāk tas bija arī kaut kas ēdams. Ēdienu viņi paši audzēja (dažādus lopus) un stādīja (augus, dārzeņus). Tāpēc vikingiem bija svarīgi arī laika apstākļi un ražas izdošanās, lai ziemā ir pietiekami daudz ēdiena. Tā kā vikingi dzīvoja Skandināvijā, tad saprotams, ka ziemas bija ausktas un varēja tikai nomedīt kādus savvaļas dzīvniekus, taču izaudzēt neko nevarēja, tāpēc ražas laikā bija svarīgi ievākt pietiekami daudz pārtikas. Ar Odinu un alu interesants ir tas, ka literatūrā, kur tiek pieminēts Odins, viņš tā kā brīdina par alkohola sekām un vispār alkoholu uzskata par kaut ko sliktu, par ko tādu, ko nevajadzētu lietot. Taču visos šajos svētkos, kas bija arī veltīti Odinam, vikingi bagātīgi lietoja savu alu un visbiežāk tas beidzās ar pamatīgu piedzeršanos.

Oktoberfest

Oktoberfest ir svētki, par kuriem ir dzirdējuši visi. Tā ir vācu tradīcija, kas saistīta ar lielu alus patēriņu. Bavārijas Oktoberfest sākas septembrī – konkrētāk, septembra trešajā sestdienā. Un šie svētki ilgst 16 dienas – divas nedēļas svinēšanas un alus dzeršanas. Pirmo reizi Oktoberfest notika Minhenē 1810. gadā. Laika gaitā ir bijušas dažādas tradīcijas un dažādi jaunievedumi šajos svētkos, taču kopš 1950. gada svētkus atklāj ar 12 zalvju izšaušanu un plkst. 12:00 Minhenes mērs izsit tapu pirmajai alus mucai. Katru gadu Oktoberfest apmeklē aptuveni 6 miljoni cilvēku – diezgan iespaidīgs cipars. Taču izdzertā alus daudzums ir vēl iespaidīgāks – tiek izdzerts aptuveni 7 miljoni litri alus. Protams, uz šiem svētkiem dodas tie, kuriem alus garšo, tāpēc arī šis alus patēriņš ir tik liels. Tie ir īsti svētki alus ražotājiem. Pie alus ir nepieciešams arī šo to uzkost un Vācijā tipiskā uzkoda ir desiņas. Oktoberfest laikā tiek apēstas ap 1,5 miljoni desiņu. Visa šī lielā patēriņa dēļ Oktoberfest pat ir iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā. Taču šajos svētkos nav tikai alus un desiņas, var baudīt arī vācu vīnus, mieloties ar asinsdesām ar ābolu biezeni, cūkas stilbiem un lielo svētu kliņģeri – daudziem citiem vācu kulinārijas labumiem. Oktoberfest rīkotāji piedāvā arī dažādas interesantas atrakcijas (ne tikai alus dzeršanu un ēšanu). Ir iespēja izmēģināt vairākas vēsturiskas atrakcijas, piemēram, vizināties karuselī “Krinolīns” un klausīties tā pūšamo instrumentu kapelu, apskatīt mājlopu izstādi zooloģiskajā dārzā, griezties panorāmas ratā, izmēģināt roku senajā bavāriešu šautuvē, vērot blusu cirku un Šihtlu mākslinieku ģimenes burvju teātra “Zaubertheater” burvju trikus un leļļu teātra izrādes vai arī šūpoties raganu šūpolēs. Diezgan liela izklaižu daudzveidība, ko ikviens var izmēģināt. Pēc pāris alus kausiem gan jau ikvienam gribēsies izbraukt karuselī vai apskatīt kādu jautru izrādi. Protams, iepriekš minētās izklaides iespējas Oktoberfest laikā tiek piedāvātas jau vairākus gadus – daļa no tiem ir tāda kā vēsturiska tradīcija, tāpēc mūsdienās kāda no šīm atrakcijām var šķist nedaudz dīvaina. Taču katru gadu svētku rīkotāji cenšas izdomāt arī kādas jaunas izklaides iespējas – jaunas atrakcijas, jaunus šovus un priekšnesumus. Tie katru gadu var mainīties, taču tas tieši cilvēkiem liek atgriezties, jo katru gadu būs kaut kas jauns un vēl nepamēģināts. Protams, oriģinālie svētki vienmēr notiek Mihnenē, taču arī citās pilsētās tiek organizēti līdzīga tipa svētki, jo aluz mīļotāju pasaulē ir daudz, bet ne visiem ir tāda iespēja kā nokļūt Minhenē. Kaut gan īstenam alus cienītājam būtu vismaz reizi dzīvē jāaizbrauc tieši uz Oktoberfest Minhenē – tas tomēr ir autentisks pasākums. Svētku laikā var redzēt tradicionālos bavāriešu tērpus – gan sievietēm, gan vīriešiem. Notiek arī tērpu parāde. Daudziem šie tērpi ir mājās, taču daudzi speciāli šim pasākumam tērpus šuj vai iznomā. Ar īsto tērpu būs daudz labāka sajūta – katru dienu tomēr ko tādu nedara. Oktoberfest laikā tiek uzceltas vairākas teltis, kurās ir garie galdi, pie kuriem var sēdēt un dzert alu. Vienmēr ir interesanti vērot, kā bavāriešu meitenes nēsā apkārt lielās paplātes ar milzīgajiem alus kausiem kuri ir pilni – šīs paplātes ir diezgan smagas un šī prasme ir ļoti īpaša – ne katrs to spētu paveikt. Protams, pasākuma laikā tiek nodrošināta arī apsardze, jo pārmērīgi baudot svētkus cilvēki mēdz pārāk iekarst.

Neparastas alus šķirnes

Kā jau daudziem produktiem, arī alum ir izveidotas dažādas dīvainas un neparastas šķirnes. Pasaule jau nebūtu tāda kāda tā ir, ja viss būtu tikai tāds kā standartā. Kāpēc gan, lai nebūtu arī kāds neparasts alus? Pasaulē stiprākais ir Snake Venom alus. Tā alkohola stiprums ir 70% – tas ir daudz stiprāks nekā daudzi stiprie alkoholiskie dzērieni. Iespējams arī tāpēc tam ir tāds nosaukums. Uz pudelītes ir brīdinājums, ka nav ieteicams to dzert lielos daudzumos, taču to arī pārdod tikai maza izmēra pudelītēs – tā ir aptuveni viena glāze. Vēl viens diezgan spēcīgs (ap 50%) alus ir ar nosaukumu The End Of History. Tas ir neparasts ar vairākām lietām, ne tikai tā grādiem. Pirmkārt, tika saražotas tikai 12 pudeles šī dzēriena. Otrkārt, pudeles veidoja ar taksedermista palīdzību, jo katra pudele tika ievietota vāveres vai zebiekstes ķermenī. Un trešā neparastā lieta – pudeles cena. Viena pudele maksāja 765$. Kaut gan vislielākais jautājums paliek neatbildēts – kurš gan ko tādu vispār gribētu pirkt? Iztērēt tik lielu naudu par alu, kura pudele atrodas beigtā dzīvniekā. Tas ir visnotaļ dīvains dzēriens un bagāta izdoma tam, kurš to īstenoja. Tad ir arī alus, kurš ražots ar neparastu paņēmienu. Alus darītājs Džons Meiers gribēja padarīt alus raugu īpašāku un neparastāku, tāpēc izdomāja to raudzēt savā bārdā. Jā, ir alus, kuru tā arī sauc – Beard Beer. Tas ir gana populārs, jo ir saražotas jau vairāk kā 20 000 šāda dzēriena pudeļu. Arī japāņi, protams, izceļas ar kādu neparastu alu – Sapporo Space Barley. Šis alus ir neparasts ar to, ka mieži, no kuriem alus tiek gatavots, ir audzēti starptautiskajā kosmosa stacijā. Būtībā sanāk dzert alu, kas nav no šīs planētas. Arī cena nav pārāk liela – 6 pudeļu iepakojums maksā 100$. Šādu alu noteikti gribētos nogaršot, vienīgi cik ļoti var ticēt, ka tie mieži patiešām ir no kosmosa stacijas? Sākumā droši vien jā, bet vai tā ir joprojām? Bet cena nav tik liela, lai tāpat šo alu nepamēģinātu. Sankt Gallen ir alus, kas gatavots no kaut kā daudz neparastāka nekā cilvēka bārda. Tas ir veidots no kafijas pupiņām, kuras iepriekš ir apēdis zilonis un tad tās izvadījis. Tas izklausās līdzīgi kā ar pasaules dārgāko un smalkāko kafiju, kuru tāpat pārstrādā civetkaķi. Grūti gan iedomāties kā varētu garšot alus, kas ražots no kafijas pupiņām. Iespējams, ka daudz rūgtāks nekā parasti. Taizemē tiek ražots alus ar Hello Kitty simpoliku. Tas gan ir vājš alus (ap 2%), taču šis zīmols Āzijā ir populārs, tāpat arī šis alus. Amerikāņi ir izdomājuši arī veidu kā ēdienu pārvērst alū. Piemēram, pica margarita ir nopērkama arī kā alus. Taču Voodoo Doughnut Chocolate Peanut Butter Banana Ale ir alus, kurā ir apvienots ļoti daudz kas – alus, šokolāde, zemesriekstu sviests, banānu virtuļi. Šo alu pārdod lielā rozā pudelē. Savukārt Coconut Curry Hefeweizen ir alus, kura sastāvā ir gan karijs, gan kokosrieksti. Pasaulē pavisam ir tikai 2 ali, kuru sastāvā ir karijs, taču kokosriekstus varam sastapt vēl retāk. Šajā alū ir arī banāns, kas pastiprina gan karija, gan kokosrieksta garšu. Šis izklausās pēc salda un patīkama alus, nevis iepriekš minētais, kurš noteikti ir pārspīlēti salds.

Mīti par alu

Par alu, kā jau par daudz citām lietām, ir dažādi mīti. Lielākā daļa no tiem nav patiesi, kaut arī daudzi cilvēki joprojām tiem tic un uzskata tos par pareiziem. Viens no populārākajiem mītiem ir tas, ka tiem, kuri bieži dzer alu, izaugs alus vēders. Mēs pat šos vēderus (parasti vīriešiem) tā arī saucam – par alus vēderiem. Alus, protams, nesatur taukus, taču daudzi uzskata, ka alus ir barojošs. Varbūt šāds uzskats ir tāpēc, ka alu veido no graudaugiem, turklāt to raudzē. Līdzīgā veidā gatavo arī maizi, un, piemēram, baltmaize nav pārāk veselīga, turklāt to ēdot patiešām var uzbaroties. Taču ar alu tā vis nav. Alū patiesībā ir pat mazāk kaloriju nekā vīnā, pienā vai sulā. Īstenībā nedaudz taisnības šajā visā ir (jo mīti jau nerodas no nekā). Taču problēma ir nevis pašā alū, bet gan uzkodās. Protams, pie alus vienmēr ir kaut kādas uzkodas – čipsi, riekstiņi, žāvētas zivis vai cūkas ādas, ķiploku grauzdiņi utt. Tieši šīs uzkodas ir diezgan barojošas un no tām arī pieaug svars. Alus it kā piedalās procesā, taču tas nav galvenais vaininieks. Protams, visiem zināms, ka dzerot alu būs bieži jāapmeklē arī tualete. Tas ir tāpēc, ka alus satur diezgan daudz ūdens, taču kopumā tas ir labi, jo organisms tā kā pats attīrās. Alus pat ir veselīgs, jo ir gan alus diēta, gan alus attīrīšanās kūre – jāiedzer litrs alus un jāsēž karstā vannā, tad visi kaitīgie sāļi, kas sakrājušies organismā iznāks ārā. Protams, ar šādām procedūrām gan labāk pārāk neaizrauties. Par alu bieži vien cilvēki arī strīdās – vai labāks ir tumšais alus, vai gaišais. Vai labāks ir alus no stikla pudeles, plastmasas pudeles vai bundžas. Protams, cik cilvēku, tik viedokļu. Principā plastmasas pudele ir vissliktākais iepakojums no visiem trim, jo tādā iepakojumā alus ar laiku var nedaudz mainīt savu krāsu un aromātu skābekļa dēļ, kurš pudelē pamazām iekļūst caur tās sienām. Taču tas gan nenozīmē, ka alus vairs nav dzerams vai ir bojāts. Īsti eksperti gan saka, ka alus ir domāts dzeršanai, nevis glabāšanai, tāpēc neiesaka to ilgi glabāt – pretēji, piemēram, vīniem. Arī tieši saules stari var stipri ietekmēt alus kvalitāti. Cilvēki arī diskutē par to vai alus ir dzēriens vai ēdiens. Jā, patiešām ir veikti pētījumi, kuri it kā pierāda, ka izdzerot vairākas alus pudeles dienā tiek uzņemts nepieciešamais barības vielu daudzums. Šāds pētījums tika veikts Minhenē – vienā no lielākajām alus patērētāju pilsētām, tāpēc šādi pētījuma rezultāti pārāk nepārsteidz. Ir arī radies mīts par to, ka alus ir tāds tipisks vīriešu dzēriens. Iespējams tas saistīts arī ar vēsturiskām tradīcijām, taču arī mūsdienās visbiežāk varam redzēt un dzirdēt, ka alu patērē tieši vīrieši. Turklāt, arī lielākajā daļā alus reklāmu ir tieši vīrieši. Mūsdienās gan arī sieviešu vidū šis dzēriens ir ļoti izplatīts, kaut arī aizvien valda uzskats, ka tas tomēr ir vīriešu dzēriens. Savukārt ASV, vietā, kur viss ir iespējams, kāda grupa īstenu alus draugu ir izveidojuši virtuālu alus draudzi. Viņi arī uzskata, ka Jēzus ūdeni pārvērtis nevis vīnā, bet alū. Lai nu kā tur būtu, alus tomēr ir viens no pieprasītākajiem dzērieniem visā pasaulē.

Mazās alus darītavas

Ja atceramies padomju okupācijas laiku (protams, tie, kas ir tik veci, lai atcerētos) un tā laika veikalus, noteikti prātā nāk tie daži alus ražotāji, kuru produkciju varēja veikalos nopirkt. Tie bija “Aldaris”, “Vārpa”, “Iļģuciems”, “Rīga”, “Cēsu alus”, “Bauskas alus” un vēl daži. Pēckara gados gan esot bijis daudz vairāk alus darītavu, bet liela daļa no tām likvidēta, acīmredzot tādēļ, lai pieradinātu padomju cilvēkus pie daudz iedarbīgākas narkotikas – degvīna, izskaužot sensenās alus dzeršanas tradīcijas. Attiecīgi arī alus šķirnes šajās dažās lielajās alus darītavās bija tādas, kādas jau nu padomju tehnologi izstrādāja, to skaits – salīdzinoši mazs. Protams, bija jau arī kāds pluss – kā visām ierobežota skaita lietām – patērētājs pirka savu iecienīto šķirni gadiem, zinot, ko saņems, kāda garša tam būs, sevišķi nedomājot par to, ka varbūt vēlētos kaut ko pavisam citu, jo lielas izvēles iespējas jau nebija un par tādām dīvainām lietām, kā, piemēram, alus ar augļu garšu, alus ar medus garšu un tamlīdzīgām – neviens pat nenojauta. Pēc kāda laika alus darītavas parādījās arī tā laika kolektīvajās padomju saimniecībās – kolhozos, un ja šajās darītavās paveicās ar entuziastisku tehnologu un atbalstošu vadību, šis alus ātri vien kļuva ļoti populārs. Pirmais alus ražošanu 1958. gadā uzsāk kolhozs “Lāčplēsis”, 1969. gadā pievienojas alus cehi “Abula” un “Pāle”, vēlāk – alus darītavas Bauskā, Tērvetē, Pāvilostā unJaunpiebalgā. Laikam jau pazīstamākie vārdi – joprojām – no šiem ir Lāčplēsis un Tērvete. Manuprāt, izcila loma šo darītavu izveidē un kvalitātes latiņas noturēšanā bija tā laika progresīvākajiem kolhozu priekšsēdētājiem – piemēram, leģendārajam Edgaram Kauliņam no Lāčplēša. Izcils piemērs tam, kā no kolhoza alus darītavas izveidojas zīmols, kas ir aktuāls arī mūsdienās, ir “Tērvetes alus”. To dibinot, gan neiztika bez padomju režīma ierobežojumiem – alus darītavai bija jābūt kolhoza „Tērvete” palīgražošanas nozarei, alum drīkstēja pārstrādāt tikai kolhozā audzētos miežus, bet darbaspēks nedrīkstēja būt no tobrīd kolhozā strādājošajiem ļaudīm, tā teikt, lai neatrautu kolhoza darbaļaudis no svarīgākiem uzdevumiem. Protams, vēlāk arī daudzi citi kolhozi gribēja izmēģināt roku šai nozarē, bet izdzīvoja tās darītavas, kas attīstījās, kļuva modernākas, un saglabāja savas vērtības arī, Latvijai atgūstot neatkarību. Tērvetes alum, piemēram, ir krietns cienītāju pulks, kas varbūt arī kādreiz ko savādāku ir mēģinājis meklēt, bet lielākā daļa ir atgriezusies un palikusi pie stabilām un pārbaudītām vērtībām. Mūsdienās ir neskaitāmi daudz alus ražotāju, šķirņu, šobrīd modē ir mazas alus darītavas, kas saražo tikai dažus simtus pudeļu alus gadā. Veikalos pie alus plauktiem var vērot īstu mākslas darbu izstādi – etiķetes ir mākslas darbi, atjautīgi gan vizuālajā izpildījumā, gan nosaukumos. Reizēm esmu pagaršojusi šos mazo darītavu alus – garša – kā nu kuro reizi, bet mani māc nopietnas šaubas, ka katru gadu šī garša paliks tieši tāda pati un pēc gadiem pieciem, nopērkot alus šķirni ar nosaukumu, piemēram, “Vecā skursteņlauķa medalus”, tas negaršos kā, piemēram, “Mīlīgās Monas medalus”. Bet varbūt nav tik ļoti jāturas pie viena un tā paša, gadiem jādzer viena alus šķirne ar nemainīgu garšu, un ir labi, ka mums ir tāda izvēle – vai nu tomēr ņemt to ierasto alu, kura garša nav mainījusies kopš mūsu jaunības gadiem, vai arī pagaršot kādu jaunu un neredzētu alus šķirni ar jancīgu nosaukumu un galīgi nesatraukties par to, ka nekad vairs tieši tādu garšu nevarēs neatrast.

Latviešu dzēriens

Ja domājam par to, kādus apreibinošus dzērienus gatavojuši un lietojuši mūsu senči, tad, protams, pats pirmais, kas nāk prātā, ir alus. Pietiek palasīt dainas – alus pieminēts tik daudz kur, tas dēvēts par alutiņu, miezīti, un vēl daudzos citos vārdos. Vispār jau tas ir diezgan likumsakarīgi, jo cilvēki izmantoja ēdiena – un šai gadījumā – dzēriena pagatavošanai to, kas auga tepat, mūsu zemītē, un kas bija pa rokai. Piemēram, dienvidu zemēs ļoti plaši izplatītā vīnu kultūra pie mums nebija iespējama, jo ir pārāk auksts klimats un pārāk maz saules, lai vīnogas spētu augt, pārziemot un uzkrāt pietiekami daudz saules siltuma un saldmes, lai no tām sanāktu labs vīns. Mūsu senčiem – zemkopjiem – padevās labība, un to arī izmantoja ēdienu un dzērienu gatavošanai. Tradicionāli alu gatavo no miežiem, un nez vai kāds precīzi kādreiz uzzinās, tieši kad tika pagatavots pirmais alus, bet tas noteikti ir bijis ļoti sen. Varam ļaut vaļu iztēlei – noguris laukkopis atnāk mājās, un iedzer krūzi putojoša miestiņa – ne lai piedzertos un rastos drosme iet ar kaimiņu parunāt, bet lai nomierinātos, atpūstos pēc fiziski smagā darba, lai labāk nāktu miegs – un kā zināms, alus veicina arī apetīti un gremošanu, tātad – arī kā dzērienu pie vakariņām. Alu mācēja darīt katrās mājās kur bija mieži un kāds, kas šo lietu pieprata. Nebija jau tā, ka alus darītāji bija tikai vīrieši – dainās bieži minēta arī saimniece, kas darījusi alutiņu. Atceros, ka viena mana vecāmāte arī prata darīt alu, turklāt ļoti labi, pie viņas nāca pasūtīt alu svētkiem un godiem. Domāju, ka nebija jau tā, ka alu dzēra katru dienu – tas tika darīts godiem – kāzām, dažādiem ar lauksaimniecību saistītiem rituāliem – ražas novākšana, apkūlības, kā arī, protams, gadskārtu un sezonu svētkiem, no kuriem lielākie bija vasaras saulgrieži jeb Līgo svētki. Alus darīšana ir noteikts process, kurā nepieciešamas izejvielas, prasmīgs alus darītājs un procesam paredzētais laiks, tā ka nebija tā, kā tagad – aizejam uz veikalu un nopērkam alu – nē, laiks bija jāsaplāno un jau laikus jāsāk alus gatavošana, lai tieši vajadzīgajā brīdī alus muciņa būtu uz galda. Pieļauju, ka senie latvieši ņēma vērā arī dažādus laika un dabas apstākļus, lai brūvējums sanāktu pēc iespējas labāks – pareizā mēness fāzē sēti un pļauti mieži, ūdens no strauta vai akas, kurā tas ir pats labākais alum, temperatūra telpa, kurā alus gatavojās un kurā to glabāja, un iespējams, vēl daudzi sīkumi un smalkumi, ko neviens vairs nezina un kas zuduši pagātnē. Tās varētu būt kādas sastāvdaļas no augu valsts, ko katrs brūvētājs lika klāt savam alum un pēc kā atšķīrās izcilāko alus darītāju produkts. Tā varēja būt garša – rūgtāka, saldāka, konsistence – biezāks jeb plānāks alus, un, protams, alus stiprums. Esmu dzirdējusi teicienu par ļoti rūgtu un ne visai garšīgu alu – sak, tas brūvēts no priežu mizām un vaivariņiem. Nezinu gan, cik šai teicienā patiesības, un diemžēl nav vairs vecāsmātes, kam varētu pavaicāt, vai tiešām izmantotas arī tādas lietas kā koku miza un purva augs vaivariņš. Nekāds brīnums jau tas nebūtu, jo mūsu senči par augiem un to pielietošanu zināja ļoti daudz un domāju, ka izmantoja gandrīz visu, kas aug tepat mums blakus.

Kā mājās pagatavot alu?

Alus cilvēkiem vienmēr ir radījis lielu interesi, un šis dzēriens ir patiesībā tik vienkāršs, ka to var pagatavot arī mājas apstākļos. Paša gatavots dzēriens noteikti liksies garšīgāks par citiem, ar to varēs palielīties draugiem, turklāt, var pagatavot tādu alu kāds pašam patīk. Lai pagatavotu alu, ir nepieciešamas trīs galvenās alus sastāvdaļas – ūdens, apiņi un iesals. Pēc paša vēlmēm tam var pievienot dažādus augļus, ogas, sulas, garšvielas vai ko citu, lai radītu kādu interesantu piegaršu vai padarītu to īpašu. Protams, ir iespējams atrast daudz dažādas alus gatavošanas receptes gan dažādās grāmatā, gan internetā. Ir jāizvēlas tā recepte, kura visvairāk uzrunā un jāmēģina. Ja rezultāts vai process nepatiks, tad vienmēr var pamēģināt kādu citu recepti. Pašas vienkāršākās receptes var izmantot tad, ja nav nekādu speciālu iekārtu, kā arī, lai process nav pārāk ilgs. Ja ar alus brūvēšanu sāks nopietni aizrauties, tad varēs arī procesu nedaudz sarežģīt vai uzlabot ar, piemēram, kādu brūvēšanas iekārtu. Nav nepieciešama nekāda industriālā iekārta – mūsdienās viegli var iegādāties tādas iekārtas, kuras ir paredzētas alus darīšanai mājas apstākļos. Paštaisīts alus būs arī daudz veselīgāks, jo tam nebūs dažādu nevajadzīgu vielu, kādas mēdz pielikt veikalā nopērkamajiem aliem. Alum patiesībā ir daudz plusu, piemēram, tas nesatur taukus un holesterīnu, tātad no tā nevar pieņemties svarā (no uzkodām pie alus gan). Tas ir relaksējošs dzēriens, kas mazina stresu (kā jau visi alkoholiskie dzērieni). Alus uzlabo asins cirkulāciju un uzlabo miega kvalitāti – arī diezgan raksturīgas alkoholisko dzērienu īpašības. Kad īstā alus gatavošanas recepte ir atrasta un visi nepieciešamie produkti ir sagādāti, var ķerties pie pašas brūvēšanas. Jāatceras arī vairāki būtiski fakti, kas ir jāievēro, lai alus brūvēšana vainagotos ar panākumiem. Visiem  traukiem, kurus lietosiet šim pasākumam, ir obligāti jābūt tīriem un bez jebkādām plaisām. Pirms alu iepildīsiet pudelēs, ir jāpārliecinās, ka rūgšanas process ir beidzies. Ja tad kopējā traukā nav līdz galam beidzies, tad tas nozīmē, ka alus rūgšana turpināsies, kad tas tiks saliets pudelēs. Tas nu noteikti nav vēlams, jo alus zaudēs savu vēlamo garšu, turklāt, pudeles var sasprāgt. Ja alus šķiet tāds, kam jāpievieno cukuru, lai tas būtu nedaudz saldāks – procesa beigas nav tas brīdis, kad to darīt. Ja alum pievienos cukuru, tas atkal sāks vai turpinās rūgšanas procesu, tāpēc, ja gribas saldāku alu, tad ir jātaisa nākamā porcija – šo var atdot kādam, kuram garšo skābāks alus. Ja ir uzsākts nopietns brūvēšanas process un alus tiek turēts mucā ilgu laiku (vairākus mēnešus), tad dažreiz var manīt, ka alum ir nedaudz tāda kā mucas smaka. To ir iespējams neitralizēt ar vairākiem paņēmieniem – mucā jāievieto kviešu vārpas, svaigi cepta miežu maize vai kadiķu novārījums. Tas palīdzēs atbrīvoties no nevēlamās smakas. Daudz esam dzirdējuši arī terminu – dzīvais alus. Principā alu ir iespējams atdzīvināt. Ar veikalā pirkto alu diez vai to darīsim, taču to var izmēģināt ar paštaisīto alu. To izdarīt patiesībā ir ļoti vienkārši – viss, kas ir vajadzīgs ir medus. Medus gandrīz katram ir mājās, tāpēc nebūs jāmeklē retas vai ekskluzīvas sastāvdaļas. Uz 10 litriem alus ir jāpievieno 1,5 kg medus un kārtīgi jāsamaisa – tas radīs dzīvo alu.

Interesanti fakti par alu

Alus ir ļoti sens dzēriens, kas ir zināms visā pasaulē. Alus patiesībā ir radies Senajā Ēģiptē, un tas ir noticis aptuveni 4000. gadā pirms mūsu ēras. Tieši Ēģiptē ir atrastas senākās alus brūvēšanas receptes. Agrākos laikos ar alus brūvēšanu pārsvarā nodarbojās sievietes. Viņām tas gan padevās labāk, gan arī dažās valstīs vīriešiem bija aizliegts nodarboties ar alus brūvēšanu. Arī tirgot alu vīrieši nedrīkstēja. Agrākos laikos aldara profesija bija izteikta sieviešu profesija. Taču alu gan vairāk dzer tieši vīrieši. Mūsdienās pats lielākais alus patēriņš uz cilvēku ir Vācijā un Čehijā – šajās valstīs viens iedzīvotājs gadā izdzerot at 130 litriem. Tas ir diezgan daudz. Iznāk, ka mēnesī tie ir nedaudz vairāk kā 10 litri. Vācijā, protams, tiek liels alus daudzums patērēts arī alus svētku – Oktoberfest – laikā, taču Čehijā šis patēriņš ir tik liels tāpēc, ka alus tur maksā ļoti maz. Taču, ja skaita cik katra valsts kopumā patērē alu, tad līderpozīcijās izvirzās Ķīna – tas nepārsteidz, ņemot vērā to, ka tur ir tik daudz iedzīvotāju. Ir pavisam loģiski, ka kopā viņi visi var idzert daudz vairāk nekā Vācijā vai kādā citā valstī arī patērējot mazāk alu uz vienu cilvēku. Kā zināms, alus ir visai vājš dzēriens – alkohola procentu un grādu ziņā. Tāpēc šis dzēriens ir viegls un daudzi to labprāt dzer. Taču ir mēģināts izveidot arī stiprāku alu. Ik pa laikam parādās kāds stiprāks alus veikala plauktos, taču bieži kādā lielā valstī un lielā veikalā – tā nav tāda parasta ikdienas prece. Pagaidām stiprākais alus ir sasniedzis aptuveni 67% alkohola. Ir dzirdēts arī par stiprākiem aliem, taču tie jau tikai vāji atgādina alu – drīzāk tie jau ir stiprie dzērieni ar alus garšu. Nail Brewing’s Antarctic Nail Ale ir pats dārgākais alus pasaulē (vismaz līdz šim). Tas ir tumšais alus, kas brūvēts no Antarktikas ledāju ūdens, tāpēc skaitās kā pasaulē tīrākais alus. Tas ir izlaists nelielā tirāžā – 30 puslitra pudeles. Tās pārdotas gan par 800$, gan par 1800$ par vienu pudeli. Ienākumi par šo alu tiek nodoti labdarībai – vaļu glābšanai. Protams, alus nav iedomājams bez uzkodām. Zinām arī to, ka tieši uzkodas liek nedaudz pieņemties svarā, taču tāpat no tām nespējam atteikties. Ķiploku grauzdiņi, mazssālīts lasis un mazsālītas siļķes fileja ir populārākās uzkodas pie alus tieši Latvijā. Ķiploku grauzdiņi, protams, ir tāda visai ikdienišķa uzkoda, taču zivis jau ir vairāk smalka uzkoda. Ne visi, kuri dzer alu pie tā uzkož lasi. Taču tie lieliski sader kopā. Īstenībā alus sader ar daudz dažādiem ēdieniem (arī alum ir dažādi veidi) – to var piedzert klāt ne tikai sāļiem ēdieniem, bet arī saldiem, piemēram, dažādiem desertiem. Alu varētu šai ziņā salīdzināt ar vīnu. Nefiltrēts alus ir ļoti veselīgs – tas veicina gremošanu, jo tā sastāvā ir daudz vērtīgu minerālvielu un vitamīnu. Tāpēc tas ir lielisks dzēriens svētku mielasta laikā – nebūs tik ļoti jāmokās ar pārēšanos, jo alus palīdzēs to visu ātrāk pārstrādāt. Nevajadzētu gan aizrauties un to sākt pārmērīgi dzert, jo tad var rasties tieši pretējs efekts. Visam jāievēro mērs un tad arī paši jutīsimies labi un veseli.

Beer Pong

Ar alu saistās viena ļoti populāra spēle visā pasaulē – beer pong. Tā ir ļoti populāra studentu vidū gan Latvijā, gan ārzemēs. Bieži varam šo spēli redzēt arī dažādās filmās un seriālos. Būtībā tā ir dzeršanas spēle, kurā vajag tikai galdu, galda tenisa bumbiņu, lielās plastmasas glāzes un alu. Cilvēki dažreiz alus vietā izmanto arī kādu citu dzērienu, taču alus ir pats populārākais, jo tas nav tik stiprs. Tā kā spēles laikā var nākties kādam izdzert vairākas glāzes, tad gadījumā, ja alus vietā izmantos kādu stiprāku dzērienu, spēlētājs var arī nesagaidīt spēles beigas. Principā to var spēlēt gan kā komandu spēli, gan sacensties individuāli vienam pret otru. Uz spēles laukuma (jeb galda) tiek saliktas plastmasas glāzes (stikla glāzes var saplīst) un tajās salej alu. Tad spēlētājs cenšas iemest galda tenisa bumbiņu pretinieku glāzēs. Ja bumbiņa iekrīt glāzē, tad tā ir jāizdzer (ne tam, kurš met bumbiņu, bet pretiniekam). Tas ir tāds standarta variants, taču var izdomāt arī dažādas variācijas. Parasti tiek izmantotas 10 glāzes dzēriena – katrā pusē pa 5 glāzēm. Tās tiek izvietotas trijstūra formā. Pēc tam, kad glāzē trāpa un tā tiek iztukšota, tukšā glāze no galda tiek novākta. Uzvar tā komanda, kurai paliek kāda glāze. Arī mešanas tehnikas var būt dažādas – var mest pa taisno vai arī ar atsitienu no galda. Tenisa bumbiņa ir ideāla šai spēlei, jo tā ir viegla (neapgāzīs glāzes), kā arī tā ir atsperīga. Ieteicams kaut kur tuvumā turēt arī ūdens bļodu – lai bumbiņu var noskalot, jo ļoti bieži bumbiņa nokrīt no galda (kad netrāpa glāzē), un kā zināms, uz grīdas nav pārāk tīrs, tāpēc labāk bumbiņu noskalot, savādāk tā tiks noskalota kādā no alus glāzēm, kas ir jāizdzer. Parasti vakara sākumā visi tam pievērš uzmanību un bumbiņu skalo, taču jau pēc dažiem spēles raundiem tas kļūst mazsvarīgi. Oriģināli šo spēli sāka spēlēt izmantojot arī galda tenisa raketes, taču visticamāk tās pārstāja izmantot tāpēc, ka ar tām bumbiņa lidoja pārāk spēcīgi. Arī ar roku metot bumbiņa var aizlidot pietiekami spēcīgi. Šajā spēlē galvenais tomēr nav metiena spēks – pats svarīgākais ir precizitāte. Var arī izdomāt pats savu mešanas tehniku, jo nekādu noteikumu nepastāv. Protams, nedrīkst vienkārši pienākt un ielikt bumbiņu pretinieku glāzē – bumbiņa obligāti ir jāmet. Šī spēle ir interesanta arī ar to, ka ar laiku mešanas precizitāte vairs nav tik laba, it īpaši, ja spēlējat zaudētāju komandā. Protams, ka lielākas izredzes uzvarēt ir tiem, kuri ir izdzēruši mazāk alus glāzes nekā citi. Beer pongs kļuva populārs ASV 80.tajos gados, taču pamazām tas ir kļuvis populārs visā Eiropā, it īpaši studentu vidū. Eramsu programmā arī bieži var saskarties ar šo spēli, jo tā ir laba spēle, lai iepazītos un sadraudzētos – visi to zina un tajā nav nekā sarežģīta. Protams, ne visiem ir tenisa bumbiņas, taču tās var iegādāties par lētu naudu, turklāt, tās arī nesaplīst un nenolietojas, tāpēc tās var lietot ilgi. ASV šī spēle ir kļuvusi arī par sacensību veidu, kurā var sacensties jau lielākā mērogā, nevis vienkārši kādā ballītē. Piemēram, 2009. gadā bija uzrīkotas sacensības, kur bija iespējams vinnēt 50 000$.